mikoriza (nepareizi mikoriza)

Mikoriza ir dabiska un ļoti labvēlīga saikne starp augu saknēm un sēnēm. Tā ir simbioze, kas ir izdevīga gan augam, gan sēnei: augs apgādā sēni ar organiskām vielām (galvenokārt fotosintēzes rezultātā saražoto cukuru), bet sēne savukārt palīdz augam efektīvāk uzņemt no augsnes ūdeni un barības vielas, īpaši fosforu un slāpekli.

Sēņu šķiedras (micēlijs) spēj iekļūt augsnē daudz dziļāk un sīkāk nekā auga saknes, tādējādi ievērojami paplašinot auga sakņu sistēmu. Rezultāts ir labāka augšana, lielāka izturība pret stresu, sausumu, patogēniem un vispārēja auga dzīvotspējas uzlabošanās.

Mikorizas veidi:
Ektomikoriza - sēne apņem sakni, bet neiekļūst tās šūnās (raksturīga kokaugiem, piemēram, priedēm, ozoliem, bērziem),
Endomikoriza (arbuskulāra) - sēne iekļūst tieši saknes šūnās (raksturīga dārzeņiem, zālēm, garšaugiem, vīnogulājiem),
Ericoid mycorrhiza - raksturīga dažiem skābmīlošiem augiem, piemēram, rododendriem vai mellenēm.

Praksē aizvien biežāk mikorizu izmanto arī mērķtiecīgi - mikorizas sēnes saturošu preparātu veidā, kurus stādīšanas laikā uzklāj tieši saknēm. Rezultāti parasti ir īpaši redzami ilgi augošiem augiem, krūmiem un kokiem.

Dārzkopjiem mikoriza ir dabisks un organisks veids, kā veicināt veselīgu augu augšanu bez pārmērīgas mēslošanas. Tas ir arī veids, kā virzīties uz ilgtspējīgu audzēšanu, saudzējot augsnes mikroorganismus.

Mikoriza vai mikoriza?
Tiek lietoti abi termini - gan mikoriza, gan mikorhiza, taču pareizāks (un tehniskāks) termins ir mikorhiza - ar "h".

Vārds ir cēlies no grieķu valodas:
"mykes" = sēne
"rhiza" = sakne

Tātad burtiski: "sēnes sakne", t. i., simbioze starp auga sakni un sēni. Vispārpieņemtajā valodā (īpaši neprofesionālā dārzkopības literatūrā) dažkārt var sastapt arī mikorizas formu, taču tā ir diezgan vienkāršota forma.